— Celies augšā! — Viņš skarbi uzrava sievieti stāvus un piecēlās ari pats. — Tu esi sieviete. Tāpēc tava vieta nav putekļos, ne arī pie kāda vīrieša kājām.
— Viņš ir mans vīrs.
— Tad lai dievs piedod visiem vīriešiem! — van Brants satraukumā izsaucās.
— Viņš ir mans vīrs, — sieviete lūgdamās neatlaidīgi atkārtoja.
— Viņš ir mans brālis, — van Brants atbildēja.
— Mans tēvs ir virsaitis Tantlačs. Viņš valda pār pieciem ciematiem. Es pavēlēšu, lai no visiem pieciem ciematiem izmeklē meiteni pēc tavas patikas, tad tu varēsi palikt te, pie sava brāļa, un dzīvot pārticībā.
— Pēc viena miega es aiziešu.
— Un mans vīrs?
— Tavs vīrs patlaban nāk. Dzirdi!
Aiz tumšās egļu audzes atskanēja Fērfaksa balss, viņš dziedaja jautru dziesmiņu.
Kā miglas vāli aptumšo dienu, tā viņa dziesma izdzēsa gaismu meitenes sejā.
— Tā ir viņa paša tautas valoda, — Turna teica,
— viņa paša tautas valoda.
Viņa apgriezās ar jauna dzīvnieka brīvi lunkanajām kustībām un pazuda mežā.
— Viss nokārtots, — Fērfakss izsaucās pienākdams.
— Viņa karaliskā augstība jūs pieņems pēc brokastīm.
— Vai jūs viņam pateicāt? — van Brants vaicāja.
— Nē. Un neteikšu arī, līdz mēs būsim gatavi doties ceļā.