Van Brants drūmā jūtoņā paskatījās uz saviem aizmigušajiem pavadoņiem.
— Jutīšos laimīgs, kad būsim jau simts jūdžu no šejienes, — viņš teica.
Tuma pacēla tēva telts ādas aizkaru. Pie tēva sēdēja vēl divi vīrieši, un visi trīs paraudzījās viņā ar dzīvu interesi. Tomēr viņas seja nepauda itin neko, viņa ienāca un, ne vārda neteikusi, mierīgi apsēdas. Tantlačs bungoja ar pirkstu kauliņiem pa katu šķēpam, kas gulēja tam uz ceļiem, un laiski vēroja spožo strēli, kādu telts puskrēslā
svieda pa caurumu iespraucies saules stars. Virsaitim pie labā pleca tupēja šamanis Čugengate. Abi bija veci vīri, un viņu acīs plēnēja garā mūža gurdenums. Bet viņiem pretī sēdēja jauneklis Kīns, visas cilts mīlulis. Tas bija izmanīgs un veikls, un viņa melnās acis pētīdamas un vērodamas tā vien skraidīja no vienas sejas pie otras.
Teltī valdīja klusums. Šad tad iespiedās kāds troksnītis no apkārtējām teltīm, un kaut kur no tālienes atskanēja smalkas, spiedzīgas balstiņas — drīzāk balsu ēnas, tur klaigādami kāvās puikas. Pa telts ieeju iebāza galvu suns un kādu laiciņu noraudzijas, zibinādams acis kā vilks, un slienas pilēja no viņa ziloņkaula krāsas ilkņiem. Pēc brītiņa viņš kā jautādams iesmilkstējās, bet tad, satrūcies no cilvēku nekustības, pieplaka pie zemes un atmuguriski izlīda atpakaļ. Tantlačs vienaldzīgi pavērās meitā.