—   Un tavs vīrs, kā tev ar viņu?

—   Viņš dzied svešādas dziesmas, — Tuma atbildēja,

—  un viņa seja izskatās savāda.

—   Ta? Vai viņš ko teica?

—  Nē, bet viņa seja izskatās savāda, viņa acis mirdz citādi, viņš sēž pie ugunskura ar Jaunatnācēju, un viņi runā un runā, un viņu runām nav gala.

Čugengate kaut ko iečukstēja sava pavēlnieka ausī, un Kīns tupēdams paliecās uz priekšu.

—   Kaut kas viņu sauc no tālienes, — Tuma turpināja,

—  un šķiet, ka viņš sēž un klausās, un atbild, dziedādams dziesmas savas tautas valodā.

Čugengate atkal ko čukstēja, un Kīns liecās uz priekšu, bet Tuma bijīgi apklusa, līdz tēvs ar galvas mājienu deva zīmi, ka var stāstīt tālāk.

—  Tev, ak, Tantlač, ir zināms, ka meža zoss un gulbis, un mazā pīlīte piedzimst šeit, mūsu zemienēs. Ir zināms, ka pirms sala iestāšanās tie laižas prom uz nezināmām malām. Un tāpat ir zināms, ka tie atkal atgriežas, kad pār zemi no jauna spīd saule un ūdens upēs ir vaļā. Allaž tie atgriežas uz vietu, kur piedzimuši, lai dzīvība varētu turpināties. Zeme tos sauc, un tie nāk. Un tagad kāda cita zeme sauc — zeme, kur piedzimis mans vīrs, šis sauciens ir domāts viņam, un viņš ir nolēmis atbil­dēt saucienam. Bet viņš taču ir mans vīrs. Visu sieviešu priekšā viņš ir mans vīrs.