— Vai tas ir labi, Tantlač? Vai tas ir labi? — Čugengate uzstājīgi taujāja, un viņa balsī jautās draudi.
— Jā, tas ir labi! — Kīns ar nekaunīgu drosmi izsaucās.— Zeme sauc savus bērnus, un visas zemes sauc savus bērnus atpakaļ. Kā meža zoss un gulbis, un mazā pīlīte saklausa saucienus, tā tiek saukts arī šis Svešinieks, kurš pārāk ilgi jau kavējies pie mums un kuram tagad jāiet prom. Un vēl ir sugas sauciens. Zoss dzīvo pārī ar zosi, un gulbis nekad nedzīvo parī ar mazo pīlīti. Nebūtu labi, ja gulbis dzīvotu pārī ar mazo pīlīti. Tāpat nav labi, ka svešinieki ņem par sievām mūsu ciemata meitenes. Tālab es saku, ka šim cilvēkam jāiet pie savas sugas, uz savu zemi.
— Viņš ir mans vīrs, — Turna attrauca, — un viņš ir liels cilvēks.
— Jā, viņš ir liels cilvēks. — Cugengates galvas iz- slējienā vārgi atēnojās jaunības spars. — Viņš ir liels cilvēks, un viņš, ak, Tantlač, ielika spēku tava rokā un deva tev varu, tā ka tagad visā zemē bijājas tava vārda, bijājas un cienī to. Viņš ir loti gudrs, un viņa gudrība nes lielu labumu. Viņam mēs varam pateikties par daudzām lietām: par prasmību karā, par noslēpumiem, kā aizsargāt ciematu un kā negaidīti uzbrukt mežā, par to, kā apspriesties sapulcē, kā satriekt pretinieku ar savas mutes vārdiem un kā solījumu nostiprināt ar zvērestu, par to, kā medīt kopīgi, kā uzstādīt lamatas un kā uzglabāt pārtiku, par to, kā ārstēt slimības un kā dziedēt brūces, kas iegūtas eeļā vai kaujā.