Tu, Tantlač, šodien būtu vecs klibiķis, ja pie mums nebūtu ieradies Svešinieks un tevi izdziedinājis. Ikreiz, kad mums bija par kaut ko šaubas, mēs gājām pie viņa, lai viņa gudrība mums izskaidro, kā ir pareizi, un ikreiz viņš izskaidroja, kā ir pareizi. Un vēl mums var rasties daudzi jautājumi, un viņa gudrības nākotnē var atkal ievajadzēties, mēs nedrīkstam pieļaut, ka viņš aiziet. Nebūs labi, ja mēs ļausim viņam aiziet.

Tantlačs visu laiku bungoja pa šķēpa kātu un nekādi neizrādīja, dzirdējis vai ne. Turna veltīgi pētīja viņa seju, un Čugengate šķita atkal sarūkam un nolīkstam zem gadu nastas.

—   Neviens neiet medībās manā vietā, — Kīns sparīgi piedauzīja sev pie krūtīm. — Es pats iegūstu savu me­dījumu. Dzīve man dara prieku, ja es pats iegustu savu medījumu. Esmu laimīgs, kad pa sniegu rāpjos klāt lie­lam alnim. Esmu laimīgs, kad ar visu spēku uzvelku savu loku — rau, ta — un nekļūdīgi un strauji izšauju bultu, kas trāpa pašā sirdī. Gaļa, ko nomedījis kāds cits, manai mutei nekad nav tik salda kā mans paša medījums. Es priecājos par dzīvi, priecājos pats par savu prasmi un spēku, priecājos, ka pats visu ko paveicu, pats iegūstu visu, kas man vajadzīgs. Kāpēc gan dzīvot, ja ne tālab? Kāpēc man būtu jādzīvo, ja es nevarētu priecāties pats par sevi un par to, ko spēju paveikt? Es priecājos, esmu laimīgs, kad eju medīt un zvejot, un tāpēc, ka eju medīt un zvejot, es kļūstu veikls un spēcīgs.