— Kas jūs esat? — viņš jautaja, paspiedis pastiepto roku. — Vai Andrē? [19]
— Kas ir Andrē? — vīrietis atjautāja.
Van Brants paraudzījās viņā vērīgāk.
— Dievs sodi! Jūs, redzams, šeit esat pavadījis krietnu laiciņu.
— Piecus gadus, — cilvēks atbildēja, un acīs viņam iemirgojas lepnuma dzirkstīte. — Bet iesim taču, parunāsimies. Tie lai iekārtojas man kaimiņos, — viņš piebilda, ievērojis skatienu, ko van Brants uzmeta saviem pavadoņiem. — Gan vecais Tantlačs par tiem parūpēsies. Iesim.
Lieliem soļiem viņš gāja pa priekšu, un van Brants viņam sekoja cauri visam ciematam. Aļņādu teltis bija izmētātas bez jebkādas kārtības, kur pagadījās, jo zeme
bija nelīdzena. Van Brants aptvēra tās ar zinātāja skatienu un aši aplēsa.
— Divsimt cilvēku, neskaitot mazgadīgos, — viņš novērtēja.
Cilvēks pamāja ar galvu.
— Apmēram tā. Bet es dzīvoju ārpus drūzmas; te, nomalē, redziet, esmu vairāk nošķirts. Piesēdiet. Es labprāt uzkostu kopā ar jums, kad jūsu ļaudis būs kaut ko pagatavojuši. Esmu jau aizmirsis, kā garšo tēja… Piecus gadus neesmu dzēris, pat neatceros, kā tā smaržo… Vai tabaka ir? … Ā! Pateicos! Un pīpe? Vareni! Vēl tikai sērkociņu — un paraudzīsim, vai šī nezāle nav zaudējusi savu pievilcību.