Cilvēks, kas mēdz sēdēt teltī pie ugunskura, nekļūst veikls un spēcīgs. Viņš nav laimīgs, ēzdams manu medījumu, un dzīve viņam nesagādā prieku. Viņš nemaz nedzīvo. Un tāpēc es saku — ir pareizi, ka Svešinieks iet projām. Viņa gudrība mūs gudrus nedara. Ja viņš ir prasmīgs, tad mums vairs prasme nav vajadzīga. Tiklīdz rodas vajadzība, mēs ejam pie viņa, lai viņš liek lietā savu prasmi. Mēs ēdam medījumu, ko viņš nomedījis, un mūsu mutei šī gaļa nav salda. Mēs paļaujamies uz viņa spēku, un tālab mums nav par ko priecāties. Mēs nemaz nedzīvojam, ja viņš dzīvo pie mums. Mēs kļūstam trekni un nespēcīgi kā sievietes, mēs baidāmies no darba un esam aizmirsuši, kā pašiem iegūt to, kas mums vajadzīgs. Ļauj, lai šis cilvēks iet projām, ak, Tantlač, un mēs atkal kļūsim vīri! Es esmu Kīns, vīrietis, un es pats iegūstu savu medījumu!
Tantlačs pievērsa viņam skatienu, kurā, šķiet, rēgojās mūžības tukšums. Kīns nepacietīgi gaidīja lēmumu, taču vecā virsaiša lūpas nepakustējās, kad viņš pagrieza galvu pret meitu.
— Kas reiz ir dots, to vairs nevar atņemt, — Turna dedzīgi ierunājās. — Es biju vēl meitenīte, kad šis Svešinieks, kas tagad ir mans vīrs, ieradās pie mums.