Es nepazinu ne vīriešus, ne viņu paražas, un mana sirds vēl kāroja vaļoties ar citām meitenēm, kad tu, Tantlač, tu un neviens cits pasauci mani pie sevis un iesviedi mani ša Svešinieka rokās. Tu un neviens cits, Tantlač, bet, kā tu atdevi mani šim vīrietim, tā tu arī atdevi šo vīrieti man. Viņš ir mans vīrs. Viņš ir gulējis manās rokās, un no manām rokām viņu izraut nevar.

—  Labi būtu, ak, Tantlač, — Kīns aši iestarpināja, pamezdams zīmīgu skatienu uz Tumu, — labi būtu, ja tu atcerētos, ka to, kas reiz dots, vairs nevar atņemt.

Cugengate saslējās.

—   Ar tavām lūpām, Kīn, runā neapdomīgā jaunība.

Bet mēs abi, ak, Tantlač, esam veci vīri, un mēs sapro­tam. Arī mēs esam raudzījušies acīs sievietēm un jutuši pa asinīm karsti strāvojam dīvainas alkas. Taču gadi ir mūs atvēsinājuši, mēs esam mācījušies, ka gudrību dod vienīgi apdomība un saprātīgi rīkojas tikai vēsa galva un roka, mēs zinām, ka karsta sirds ir pārāk strauja un slie­cas uz pārsteidzību. Mēs zinām, ka tavas acis uz Ķīnu raudzījās labvēlīgi. Mēs zinām, ka Turna bija viņam ap­solīta jau tajās senajās dienās, kad tā bija vēl bērns. Bet mēs arī zinām, ka pienāca jaunas dienas, kurām līdz iera­dās Svešinieks, un tad mūsu gudrība un vēlēšanās sagā­dāt labklājību visai ciltij lika mums lauzt līgumu, un Kīns bija Tumu zaudējis.

Vecais šamanis apklusa un lūkojās tieši jauneklim sejā.