—   Un lai top zināms, ka es, Cugengate, devu padomu šo līgumu lauzt.

—  Taču es neesmu guldījis citu sievieti savā guļvietā,— Kīns viņu pārtrauca. — Es pats ierīkoju savu pavardu, pats vārīju sev ēdienu un, sēdēdams vientulībā, griezu zobus.

Cugengate pavēcināja roku, rādīdams, ka vēl nav beidzis.

—   Es esmu vecs vīrs, un mani vārdi nāk no sapratnes. Ir labi būt stipram un ņemt ar varu. Vēl labāk ir attu­rēties no varas, ja tas var nest svētību. Senajās dienās es sēdēju pie tava pleca, Tantlač, un manu balsi sapulcē uz­klausīja pirmo, un manu padomu pieņēma un tūdaļ lika lietā. Es biju stiprs un turēju savās rokās varu. Pēc Tant- lača es biju visaugstākais. Tad ieradās Svešinieks, un es redzēju, ka viņš ir prasmīgs, gudrs un liels. Tā kā viņš bija prasmīgāks, gudrāks un lielāks par mani, tad bija skaidrs, ka no viņa ciltij būs lielāks labums nekā no manis. Tava auss, Tantlač, bija pievērsta man, tu klau­sījies manus vārdus, un tā Svešiniekam tapa dota vara, vieta pie ugunskura un tava meita Tuma. Cilts plauka un zēla šais jaunajās dienās, klausīdama jauniem liku­miem, un cilts zels arī turpmāk, ja Svešinieks būs mūsu vidū. Mēs esam veci vīri, mēs abi, ak, Tantlač, tu un es, un šis jautājums izšķirams galvai, nevis sirdij. Uzklausi manus vārdus, Tantlač! Uzklausi manus vārdus! Šim cil­vēkam jāpaliek!

Iestājās ilgs klusums. Vecais virsaitis domāja, un iz­skats viņam bija kā dievam, kas nesatricināmi pārliecināts par savu visvarenību, bet Čugengate šķita atkal iegrim­stam dziļas senatnības dūmakā.