Kīns alkaini raudzī­jās sievietē, bet viņa pat nemanīja to un neatrāva ska­tienu no tēva sejas. Vilku suns atkal pagrūda vaļā telts ieejas aizsegu; redzēdams visus tik mierīgus, tas sadū­šojās un pieplacis ielīda iekšā. Viņš ziņkārīgi apostīja Tu­rnas gurdi noslīgušo roku, izaicinoši pasmailēja ausis pret Cugengati un tad saritinājās pie Tantlača kājām. Šķēps rībēdams nogāzās zemē, suns pārbijies iekaucās, palēcas sānis, gaisā noklabinādams zobus, un ar nākamo lēcienu bija laukā.

Tantlačs noraudzījās visos pēc kārtas, katru seju ap­lūkodams ilgi un vērīgi. Tad viņš pacēla galvu ar smag­nēju, karalisku kustību un aukstā, vienmuļā balsī izteica spriedumu:

—   Šis cilvēks paliks. Lai sasauc kopā medniekus. No­sūtiet uz kaimiņu ciematiem skrējēju ar pavēli atvest ka­ravīrus. Es negribu tikties ar Jaunatnācēju. Tu, Čugen­gate, runāsi ar viņu. Pasaki viņam — ja grib aiziet ar mieru, lai iet projām tūdaļ. Un, ja izcelsies cīņa, tad kau­jiet, kaujiet, kaujiet visus līdz pēdējam. Bet dariet visiem zināmus manus vārdus: nekas nedrīkst notikt ar mūsu cilvēku — ar vīru, ko apprecējusi mana meita. Tā būs labi.

Čugengate piecēlās un izsteberēja laukā, Tuma viņam sekoja, bet, kad arī Kīns pagriezās pret izeju, Tantlača balss viņu aizturēja.