—   Kīn, būtu labi, ja tu klausītu maniem vārdiem. Šis cilvēks paliks. Pieraugi, lai viņam nekas nenotiek.

Sekodami Fērfaksa mācībām par kara paņēmieniem, cilts karotāji nevis pulkā braši drāzās uz priekšu, skaļi klaigādami, bet, gluži otrādi, bija ļoti atturīgi un saval­dīgi, virzījās uz priekšu klusēdami, līzdami rāpus un slap­stīdamies no slēpņa slēpnī. Upes krastā, kur šaura kla­juma strēmele kalpoja par daļēju aizsegu, bija saguluši krī cilts indiāņi un franči — pavadoņi. Viņu acis nekā ne­varēja saskatīt, bet ausis tik tikko spēja saklausīt klusu čaboņu, taču viņi manīja trauksmainu dzīvību pulsējam meža biezoknī, juta neskaidras, nenosakāmas kustības un saprata, ka tuvojas ienaidnieks.

—   Nolādētie, — Fērfakss grēmās, — pulveri viņi ne redzējuši nebija, bet es tiem iemācīju šo paņēmienu.

Everijs van Brants pasmējās, izdauzīja pelnus no pīpes un rūpīgi noglabāja to līdz ar tabakas maku, tad pār­baudīja, vai medību duncis makstī pie sāna slīd brīvi.

—   Pagaidiet vien, — viņš teica, — mēs izpaisīsim uz­brucēju priekšējās rindas, tad viņiem dūša būs papēžos.

—  Viņi uzbruks izkliedu ķēdē, ja vien atcerēsies ma­nas pamācības.

—   Tas nekas. Šautenes ar patronu aptveri tāpēc jau ir taisītas, lai varētu šaut bez pārtraukuma. Mēs viņus … Vareni! Pirmais trāpījums! Dabūsi speciālu tabakas por­ciju, Lūn!