Lūns, krī cilts indiānis, bija pamanījis pavīdam kailu plecu un ar trāpīgu lodi darījis tā īpašniekam zināmu savu atklājumu.
— Kaut nu mēs varētu viņus izprovocēt, lai drāžas uz priekšu, — Fērfakss murmināja, — kaut varējis viņus izprovocēt!
Van Brants ievēroja gar attāla koka stumbru pabāztu galvu un ar strauju šāvienu nopļāva karotāju gar zemi, kur tas sāka raustīties nāves krampjos. Maikls nogāza trešo, bet Fērfakss ar pārējiem vingrināja roku, šaudami uz katru slēptuvē pazibējušo eskimosu vai uz sakustējušos krūmu. Šķērsojot mazu, klaju purviņu, pieci eskimosi nogāzās ar seju pie zemes, bet vairāk pa labi, kur koki bija retāki, krita vēl kāds ducis karotāju. Taču eskimosi virzījās pretī savai sodībai ar drumu apņēmību, tuvodamies piesardzīgi, apdomīgi, bez steigas un bez vilcināšanās.
Pēc minūtēm desmit, kad uzbrucēji bija pavisam tuvu, visa kustība izbeidzās, neviens vairs nevirzījās tuvāk, un iestājās draudīgs, Jaunu vēstošs klusums. Visapkārt bija redzama tikai zaļi zeltainā lapotne un zāle, kas trīsēja un viļņojās dienas pirmajās vēja pūsmās. Blāvā rīta saule izraiboja zemi ar garām ēnu un gaismas svēdrām. Kāds ievainotais pacēla galvu un ar rokām centās izrāpties no purviņa, bet Maikls virzīja viņam līdzi šautenes stobru, taču vēl kavējās šaut. No labās uz kreiso pusi pa neredzamo frontes līniju aizskanēja svilpiens, un acumirklī vesels bultu mākonis lokā pacēlas gaisā.