—   Gatavoties! — van Brants nokomandēja, un viņa balsij bija radusies metāliskā pieskaņa. — Šaut!

Eskimosi visi reizē cēlās no savām slēptuvēm. Mežs pēkšņi bija pilns dzīvības. Atskanēja spalga gaudošana, šautenes tai atbildēja ar skarbiem rējieniem. Daudzi cie­mata ļaudis sastapa savu nāvi tieši lēcienā, bet, zemē nokritušiem, tiem brāzās pāri viņu ciltsbrāļi rēcošā, ne­atvairāmā vilnī. Visiem pa priekšu, ar plīvojošiem matiem, rokas plaši vēcinādama, līkumodama starp kokiem un lēkdama pāri kritušiem stumbriem, skrēja Tuma. Fērfakss notēmēja un gandrīz jau nospieda aizslēgu, pirms pazina, kas tā ir.

— Sieviete! Nešaujiet! — viņš iekliedzās. — Redziet! Viņa nav apbruņota.

Viņu nesadzirdēja ne indiāņi, ne Maikls, ne tā tautieši — franči, ne arī van Brants, kas šāva tik strauji, ka viena viņa lode pastāvīgi svilpa gaisā. Taču Tuma neskarta tikai drāzās taisni vien uz priekšu — tieši pa pēdām kā­dam zvērādās ģērbtam medniekam, kas no sāniem bija aizlēcis viņai priekšā. Fērfakss izšāva aptveri tukšu, mēr­ķēdams karotājiem pa labi un pa kreisi no Turnas, un atvēzējās ar šauteni, lai trāpītu garajam medniekam. Taču tas, liekas, bija viņu pamanījis, jo pēkšņi pasitās sānis un ietrieca šķēpu Maikla ķermenī.