Viņš nošvirkstināja sērkociņu, ar mežu iemītnieka cītīgo piesardzību saudzēdams tā vāro liesmiņu, it kā tā būtu vienīgā visā pasaulē, un tad ievilka pirmo dūmu. Brīdi pakavējies koncentrētā apcerē, viņš lēnītiņām izgaršodams izpūta dūmus caur pastieptām lūpām. Tad viņš at- zvila ērtāk. Sejas panti viņam atmaiga un sapņaina dūmaka aizmigloja acis. Ar pilnu krūti viņš svētlaimīgi nopūtās dzijā baudījumā un tad pēkšņi izmeta:
— Dieva vārds, garšo lieliski!
Van Brants līdzjūtīgi pamāja.
— Tātad piecus gadus, jūs sakāt?
— Piecus gadus. — Cilvēks atkal nopūtās. — Jums, protams, ļoti gribas uzzināt, kas un kā, jo cilvēks ir ziņkārs radījums un situācija patiesi samērā dīvaina. Tomēr īstenībā nekā nav ko stāstīt. Es izbraucu no Edmontonas pamedīt muskusvēršus, un man, tāpat kā Paikam un visiem pārējiem, uzbruka visādas neveiksmes, mani ceļabiedri gāja bojā, es pazaudēju visus savus krājumus. Bads, mocības — parastais stāsts, jūs jau zināt, es vienīgais palicis pie dzīvības — un tā tālāk, līdz pēdīgi četrrāpus atlīdu šurp, Tantlača apmetnē.
— Pieci gadi, — domīgi atkārtoja van Brants, it kā mēģinādams atcerēties, kas pa šo laiku noticis.