— Februāra beigās palika tieši pieci gadi. Pār Lielo Vergu ezeru es pārcēlos maija sākumā …
— Tātad jūs esat… Fērfakss? — van Brants viņu pārtrauca.
Cilvēks apstiprinādams pamāja.
— Paga, paga … Ja nemaldos, Džons — Džons Fērfakss?
— Kā tad jūs to zināt? — laiski iejautājās Fērfakss, kas bija aizņemts, pūšot gaisā dūmu gredzenus.
— Avīzes toreiz bija pilnas ar ziņojumiem par jums.
Prevanšs …
— Prevanšsl — Fērfakss pēkšņi kļuva možs un atslējās. — Viņš mums pazuda kaut kur Dūmu Kalnos …
— Jā, bet viņš no turienes izkūlās un izglābās.
Fērfakss no jauna atlaidās uz muguras, turpinādams
laist dūmu gredzenus.
— Prieks dzirdēt, — viņš domīgi noteica. — Prevanšs bija liels kauslis, ja viņam uznāca niķi, un negribēja stiept nastas. Tātad viņš izkūlies sveiks? Nu, man prieks par to.
Pieci gadi… Van Brants domās atkal un atkal atgriezās pie šiem vārdiem, un kaut kur no atmiņas dziļumiem acu priekšā sāka veidoties Emīlijas Sautveitas seja. Pieci gadi… Meža zosu kāsis ar skaļām klaigām pārlidoja viņiem zemu pār galvu, taču, pamanījuši teltis, putni aši pagriezās pret ziemeļiem un aizlaidas pretī gruzdošajai saulei. Van Brants drīz vien tos pazaudēja no acīm. Viņš izvilka pulksteni. Tas rādīja stundu pēc pusnakts.