Uz ziemeļiem slīdošie mākoņi liesmoja asiņainā atblāzmā, tumšsarkani saules stari strēlēm šāvās pret dienvidiem, iespiezdamies drūmajā meža biezoknī un pieplūdinādami to ar baismīgu spīdumu. Gaiss bija rāms un nekustīgs, nešūpojās ne skujiņa, un visniecīgākais čabējiens apmetnē izskanēja tik skaidri un spalgi kā raga pūtiens. Indiāņi un franču pavadoņi, pakļaudamies šā klusuma burvīgu­mam, sarunājās pusčukstus, pat pavārs neviļus centās mazāk šķindināt pannu un katlu. Kaut kur raudāja bērns, bet no meža biezokņa kā sīka sudraba stīdziņa vērpās sievietes balss dziedošās vaimanās:

—  O-o-o-o-o-o-a-haa-ha-a-ha-aa-a-a, o-o-o-o-o-o-a-ha-a- ha-a.

Van Brants nodrebēja un nervozi saberzēja delnu virs­puses.

—  Ak tad mani atzina par bojā gājušu? — sarunu biedrs nesteidzīgi ievaicājas.

—   Kā tad, mājas jūs nepārnācāt, un tā jūsu draugi…

—  Drīz vien mani aizmirsa. — Fērfakss iesmējās nepa­tīkamiem, izaicinošiem smiekliem.

—   Kāpēc jūs negājāt prom no šejienes?

—      Pa daļai varbūt tāpēc, ka nemaz negribēju, un pa daļai aiz iemesliem, kas nebija atkarīgi no manis. Redziet, Tantlačs gulēja ar pārlauztu kāju, kad es šeit nokļuvu, — smaga fraktūra. Es iegrozīju lauzto kaulu un dabūju viņu uz kājām. Paliku uz kādu laiciņu, kamēr sakrājas spēki. Pirms manis Tantlačs nebija redzējis neviena baltā, un es viņam, protams, šķitu varen gudrs, jo iemācīju viņa cilts ļaudīm daudz ko derīgu.