Starp citu, arī militāru tak­tiku, tā ka viņi pakļāva sev četras kaimiņu ciltis (to ap­metnes jūs vēl neesat redzējis) un kļuva par visas ap­kaimes saimniekiem. Skaidra lieta, viņiem par mani radās visaugstākās domas, un tālab, kad es posos ceļā, šie ir dzirdēt par to negribēja. Nav ko runāt, viesmīlīgi viņi bija pār mēru! Pielika man divus sargus un sargāja nakti un dienu. Tantlačs piesolīja man visādus labumus — tā teikt, par atlīdzību, bet man īstenībā bija viena alga — iet prom vai palikt, — nu, un tā es paliku.

—   Es Freiburgā pazinu jūsu brāli. Esmu van Brants.

Fērfakss strauji pasniedzās uz priekšu un pakratīja viņa

roku.

—  Ak tad jūs esat tas Billija draugs? Nabaga Billijs! Viņš bieži par jums runāja. Tomēr savāda sastapšanās vieta, — viņš piemetināja, parlaizdams plašu skatienu pir­matnīgajai ainavai visapkārt un uz brīdi ieklausīdamies sievietes sēru skandējumā. — Viņas vīru saplosīja lācis, un viņa to ļoti ņem pie sirds.

—   Dzīvnieciska dzīve! — Van Brants novaibstidamies izpauda savu pretīgumu. — Cerams, pēc pieciem gadiem šādas dzīves civilizācija šķitīs jauka? Ko jūs sakāt?

Fērfaksa seja sastinga.

—   Ak, es nezinu. Šie te vismaz ir godīgi ļautiņi un dzīvo saskaņā ar saviem ieskatiem. Bez tam pie viņiem valda apstulbinoša vienkāršība.