Viņiem nav itin nekādu dvēseles sarežģījumu, savas izjūtas viņi izsaka tieši un skaidri, bez tūkstoš un vienas nianses. Viņi mīl, baidās, ienīst, dusmojas vai priecājas — tas viss notiek vienkārši un saprotami, kļūdīties par to nav iespējams. Var jau būt, ka tā ir dzīvnieciska dzīve, taču tā dzīvot vismaz ir viegli. Nekādas valšķošanās, nekādas koķetēšanas. Ja tu kādai sievietei patīc, viņa to bez kavēšanās tev pateiks. Ja viņa tevi neieredz, arī to viņa pateiks, un tad, ja vēlies, vari viņu sist, — bet galvenais: viņa skaidri zina tavas domas, un tu skaidri zini viņas domas. Nekā­das nesapratnes, nekādu pārpratumu. Pēc civilizācijas drudžainajām lēkmēm šai dzīvei ir sava pievilcība. Vai jums skaidrs?

Nē, dzīve te ir gluži jauka, — Fērfakss, brīdi klu­sējis, turpināja, — vismaz man tā ir pietiekami laba, un es esmu nodomājis palikt te.

Vari Brants nodūra galvu pārdomās, un tikko sama­nāms smaids skāra viņa lūpas. Nekādas valšķošanās, ne koķetēšanas, nekādu pārpratumu. Fērfakss tātad ļoti ņēmis pie sirds, viņš nodomāja, ka Emīliju Sautveitu kļūmīgi, var teikt, saplosīja lacis. Nu, un Karltons Sautveits ir diezgan patīkams lācis.

—  Jūs tik un tā nāksiet man līdzi, — van Brants teica ar apzināti uzsvērtu noteiktību.

—  Nē, neiešu vis.

—  Jā, nāksiet gan.

—   Dzīvot šeit ir ļoti viegli, es jau jums teicu, — Fēr­fakss apņēmīgi runāja. — Es saprotu itin visus, un visi saprot mani. Vasaras un ziemas aizzib kā saules stari caur žoga mietiem, gadalaiki aizrit kā neskaidras gais­mas un ēnu joslas, un laiks paiet, un dzīve paiet, un tad … gaudas mežā un tumsība. Ieklausieties!