Nartas apstājās tai vietā, kur ceļš šķērso Stjūartas grīvu. Cik tālu vien varēja redzēt, neizpētītajos austrumos pletās vienīgi ledus jūra. No nartām atraisīja slēpes. Akselis Gundersons atvadījās un pirmais devās uz priekšu. Viņa lielas, notītās slēpes turpat par pusjardu iegrima irdenajā sniegā, ko viņš nomīdīja, lai neiegrimtu suņi. Akseļa sieva gaja aiz pēdējām nartām, lieliski tikdama galā ar neērtajam slēpēm. Jautri atvadu saucieni pārtrauca klusumu, iekaucās suņi, un ūdru ādu īpašnieks ar patagu pamudināja nepaklausīgos kaucējus.

Jau pēc stundas viss gājiens tālumā izskatījās pēc gara, melna zīmuļa, kas lēnam slīd pa milzīgu balta papīra lapu.

Pēc dažām nedēļām kādu vakaru Meilmuts Kids un Prinss risināja šaha uzdevumus no izplēstas veca žurnāla lapas. Kids tikko bija atgriezies no sava iecirkņa un atpūtās, gatavodamies lielām briežu medībām. Arī Prinss bija gandrīz visu ziemu mētājies apkārt un tagad ar tīksmi izbaudīja jauko atpūtu šai būdā.

— Nodrošinies ar melno zirdziņu un pieteic karalim šahu. Nē, tas neder. Paskaties nākamo gājienu …

— Kāpēc virzīt bandinieku pa divām rūtiņām? To var paņemt, garām ejot, bet tornis ir neitrāls.

— Pagaidi! Te nav aizsargāts un …

— Nē, ir aizsargāts. Turpini! Tu redzēsi, kas iznāks.

Uzdevums bija ļoti interesants. Jau otru reizi atskanēja klauvējiens pie durvīm, un tikai tad Meilmuts Kids iesaucās: — Iekšā! — Durvis atvērās. Kāds iestreipuļoja istabā. Prinss uzmeta ienācējam skatienu un pielēca kājās. Šausmas, kas atspoguļojās Prinsa acīs, lika Meilmu- tam Kidam strauji atskatīties, un arī viņš izbijās, lai gan savā mūžā bija daudz ko redzējis. Dīvainais radījums taustīdamies tuvojās viņiem. Prinss kāpās atpakaļ, līdz sagrābstīja naglu sienā, uz kuras karājās viņa ierocis.