— Kungs dievs, kas tas tāds? — viņš čukstēja.

— Nezinu. Droši vien apsalis un ir izbadojies, — Kids atbildēja, atkāpdamies uz otru pusi. — Piesargies! Varbūt viņš ir ārprātīgs, — durvis aizvēris, Meilmuts Kids brīdināja Prinsu.

Dīvainais radījums pienāca pie galda. Lampas spožā gaisma krita viņam tieši acīs. Viņš smaidīja un pat savādi noirgojās, izrādīdams jautrību. Tad piepeši šis cilvēks — viņš patiešām bija cilvēks — saslējās, saraustīja savas ādas bikses un sāka dziedāt dziesmiņu, ko jūrnieki uzsāk, kad paceļ enkuru un ieklausās jūras rūkoņā.

Jeņķu kuģis peld lejup pa upi.

Uz priekšu, zēni! Uz priekšu!

Vai zināt, kā kapteini sauc?

Uz priekšu, zēni! Uz priekšu!

Tas Dienvidu Karolinas Džonatans Džonss.

Uz priekšu, zēni…

Dziesma aprāvās pusvārdā, un cilvēks ar zvēra rēcienu metas pie plaukta, kur stāvēja gaļa. Pirms kāds paguva aizkavēt, viņš jau iecirta zobus sālītā cūkgaļas gabalā. Meilmuts Kids gribēja gaļu viņam atņemt, svešinieks izmisīgi pretojās, bet viņa spēki bija pārāk vāji, un viņš paguris atlaida laupījumu. Draugi apsēdināja viņu uz soliņa, viņš uzvēlās ar krūtīm uz galda. Lāse viskija atdeva viņam speķus, un viņš jau varēja pagrābt ar karoti cukuru no trauciņa, ko Meilmuts Kids nolika viņam priekšā. Kad svešais kaut cik bija apmierinājis izsalkumu, Prinss, vēl viss drebēdams, pasniedza viņam tasi vāja gaļas buljona.

Acīs šim radījumam dega drūms ārprāts, tas iekvēlojās un nodzisa pie katra malka. Uz sejas bija palicis visai maz ādas. Iekritusi un novājējusi tā gandrīz vairs neatgādināja cilvēka seju. Diendienā tajā bija kodis sals, likdams sacelties jaunām čūlām uz vēl nesadzijušo kārtas. Šī sausā un cietā virsma bija gluži melna, izrobota ar briesmīgām plaisām, kurās rēgojās asiņains jēlums. Viņa Kažokādas apģērbs bija netīrs un viss vienās skrandās, vienā sānā tas bija apdedzis; acīm redzot, šis cilvēks bija gulējis tieši uz karstām ugunskura oglēm.