Meilmuts Kids parādīja vietu, kur mītajā ādā bija izgrieztas strēmeles — briesmīga bada zīme.

— Kas jūs esat? — Kids lēni jautāja, uzsvērdams katru vārdu.

Svešais nelikās dzirdam.

— No kurienes jūs ieradāties?

— Jeņķu kuģis peld lejup pa upi, — viņš sāka vilkt drebošā balsī.

— Nu lai viņš peld! — Kids iesaucās, sapurinādams svešinieku, lai izdabūtu no tā kādu saprātīgāku vārdu.

Bet cilvēks iekliedzās, acīm redzot, aiz sāpēm un saķēra ar roku sānus. Tad viņš lēnām piecēlās, atbalstīdamies pret galdu.

— Viņa smējās… un acīs viņai bija naids… un viņa nenāca man līdzi.

Viņš apklusa un būtu atkal sabrucis, bet Meilmuts Kids satvēra viņu aiz rokas un uzstāja:

— Kas? Kas nenāca līdzi?

— Viņa, Unga. Viņa iesmējās un iedūra man — vienu reizi, otru reizi. Un tad …

— Nu?

— Un tad…

— Kas tad bija?

— Tad viņš pavisam klusi gulēja sniegā, ilgi. Viņš — tur ir — vēl tagad — sniegā.

Draugi samulsuši saskatījās.

— Kas tad guļ sniegā?

— Viņa, Unga. Viņa raudzījās manī ar naida pilnām acīm un tad …

— Nu! Nu!

— Tad viņa izvilka nazi, tā — un vienreiz, otrreiz. Viņa bija vāja. Es nācu ļoti ilgi. Bet tai vietā ir ļoti daudz zelta, ļoti daudz zelta.

— Kur ir Unga?

Cik Meilmuts Kids noprata, šī Unga gāja bojā varbūt

tikai kadas jūdzes attālumā. Viņš nikni sapurināja svešo aiz pleciem, atkal un atkal atkārtodams:

— Kur ir Unga? Kas viņa tāda ir?

— Viņa — guļ — sniegā.

— Runa taču! — Kids stipri sažņaudza vira roku.

— Es arī — būtu palicis — sniegā, — bet man — jāsamaksā — parāds. Tas bija grūti — man jāsamaksā — parāds — jāsamaksā … — Pārtraucis savu nesakarīgo runu, viņš iebāza roku kabatā un izvilka briežādas maisiņu. — Jāsainaksa — parads. — Piecas mārciņas — zeltā. — Par pārtiku. — Meilmutam Kidam — es … — Nogurusi galva noslīga uz galda, Meilmuts K'ds vairs nespēja to pacelt.