Es nebiju tāds kā citi manas cilts ļaudis. Mūsu salas smilšainajā krastā mētājās lielas laivas skelets un viļņu apbrāzti dēļi. Mūsu ļaudis neprata taisīt tādas laivas. Un es atceros, ka salas galā, kur uz trim pusēm ir plašs skats uz okeānu, stāvēja gluda, taisna un slaida priede, kādas pie mums nemēdz augt. Stāstīja, ka šai vietā izkāpuši krastā divi cilvēki un palikuši tur daudz dienu. Sie divi bija atbraukuši pār jūru tai laivā, kas sašķaidīta gulēja krastā. Viņi bija tādi paši baltie kā jūs un nevarīgi kā «nazi bērni bada dienās, kad roņi dodas projām un mednieki pārnāk mājās tukšām rokām. Es dzirdēju šo stāstu no sirmiem tēviem un mātēm, bet viņi to bija dzirdējuši no saviem tēviem un mātēm. Sākumā baltajiem svešiniekiem nepatika mūsu paražas, bet tad viņi pierada un norūdījās, ēzdami zivis un taukus, un kļuva spēcīgi. Un viņi katrs uzcēla sev būdu un apņēma par sievu iezemieti, ar laiku viņiem radās bērni. Tā piedzima tas, kurš bija mana tēva tēva tēvs.

Kā jau teicu, es nebiju tāds kā citi mūsu cilts ļaudis, jo manās dzīslās ritēja baltā aizjūras cilvēka spēcīgās asinis. Stāsta, ka pirms šo cilvēku ierašanās pie mums valdījuši citi likumi. Bet baltie bija nikni un kauslīgi. Viņi cīnījās ar mūsu vīriešiem, līdz nepalika neviena, kas uzdrošinātos uzsākt ar viņiem cīņu. Tad viņi kļuva mūsu virsaiši, iznīcināja mūsu vecos likumus un deva mums jaunus, pēc kuriem vīrietis bija tēva, nevis mātes dēls, kā tas bija agrāk. Viņi arī noteica, ka pirmdzimtais manto visu, kas piederējis viņa tēvam, bet jaunākajiem brāļiem un māsām pašiem jārūpējas par sevi. Un viņi deva mums citus likumus. Ierādīja jaunus zvejas paņēmienus un iemā- cija medīt lāčus, kuru tik daudz mūsu mežos. Viņi ieteica arī sagādāt lielus krājumus bada laikiem. Un tas bija labi.

Bet, kad šie dīvainie baltie cilvēki kļuva mūsu virsaiši un neviens vairs nevarēja stāties pretī viņu dusmām, viņi sāka ķildoties savā starpā. Un tas, kura asinis rit manas dzīslās, nodūra ar savu harpūnu otru.