Ļaudis brīnījās, jo zināja, ka starp mūsu ģimenēm pastāv naids, bet sirmgalvji kratīja galvas un teica, ka šis naids turpināšoties arī tad, kad bērni būs Ungai un bērni būs man. Tā man teica, kad biju vēl zēns, un beidzot es sāku raudzīties uz Ungit kā uz ienaidnieci, kas būs māte tiem bērniem, kuri cīnīsies ar manējiem. Es domāju par to augām dienām, bet, kad kļuvu jauneklis, vaicāju, kāpēc, tam tā jābūt. Man atbildēja: «Mēs nezinām, bet tā jau bija jūsu tēvu laikā.» Un es brīnījos, kāpēc tiem, kas tikai vēl dzims, jāturpina to cīņa, kuri jau aizgājuši, un es neredzēju te taisnības. Bet ļaudis runāja, ka tam tā jābūt, un tad es biju vēl tikai jauneklis.
Un viņi teica, ka man jāpasteidzas, lai mani bērni būtu vecāki par viņas bērniem un ātrāk pieņemtos spēkā. Tas būtu viegli, jo biju savas cilts virsaitis un ļaudis mani cienīja par manu senču varoņdarbiem, paražām un tās bagātības dēļ, kas man piederēja. Jebkura meitene nāktu pie manis, bet man neviena neiepatikās. Taču sirmgalvji un meitu matēs skubināja mani, jo daudzi tīkotāji jau piedāvāja Ungas mātei lielu izpirkumu, un, ja Ungas bērni izaugtu ātrāk, tie nonāvētu manējos.
Bet es nevarēju sev atrast meiteni. Un tad kādu vakaru es atgriezos no zivju zvejas. Saule jau bija zemu, tās stari krita man taisni acīs, pūta spirgts vējš, un kajalu ātri slīdēja pa sabangoto jūru. Piepeši man garām pabrauca Ungas kajaks, un viņa paskatījās manī. Viņas melnie mati plīvoja kā mākonis, uz vaigiem vizēja šļakatas. Kā jau teicu, saule spīdēja man acīs, un es biju jauneklis. Bet piepeši man viss kļuva skaidrs, un es jutu, ka mēs esam radīti viens otram. Pabraukuši man garām, Unga atskatījās — tā skatīties varēja tikai Unga, — un