es atkal jutu, ka mēs esam radīti viens otram. Ļaudis mums kaut ko uzsauca, kad mēs aiztraucāmies garām neveiklajām laivām, atstādami tās tālu aiz sevis. Unga airēja strauji, mana sirds bija kā pacelta bura, bet es nevarēju viņu panākt. Vējš kļuva stiprāks, jūra pārklājās baltām putām, un, lēkādami kā roņi pa viļņiem, mēs traucāmies pa saules zeltīto ceļu.

Naass saliecās uz krēsla kā airētājs, it kā viņš atkal trauktos pa jūru. Varbūt kaut kur aiz krāsns viņam rēgojās slīdošais kajaks un Ungas plīvojošie mati. Vējš svilpoja viņam ausīs, un nāsis uztvēra jūras sāļo elpu.

— Viņa piestāja krastā un smiedamās aizskrēja pa smiltīm uz savas mātes būdu. Tai naktī man radās liela doma — visas Akatanas tautas virsaiša cienīga doma. Un, lūk, kad uzlēca mēness, es devos uz viņas mātes būdu un aplūkoju Jaš-Nušas dāvanas, kas bija noliktas pie durvīm. Jaš-Nuša bija drošsirdīgs mednieks un gribēja kļūt Ungas bērnu tēvs. Arī citi jaunekļi bija sakrāvuši turpat kaudzē savas bagātības un atkal aiznesuši tās atpakaļ, un katrs bija centies, lai viņa kaudze būtu lielāka nekā citiem.

Es uzsmaidīju mēnesim un zvaigznēm un gāju uz savu būdu, kur glabājās manas bagātības. Daudz reižu es mēroju ceļu turp un atpakaļ, līdz mana dāvanu kaudze kļuva par veselu plaukstas tiesu lielāka nekā Jaš-Nušas krāvums. Tur bija kaltētas un kūpinātas zivis un četrdesmit roņu adu, un divdesmit kotiku ādu, un katra āda bija sasieta pie kakla un piebāztā ar taukiem, un tur vēl bija desmit lāču ādu, kurus es nogalināju mežos, kad tie pavasarī iznāca no saviem midzeņiem. Un vēl tur bija krelles un segas, un sarkani audumi, kurus biju iemainījis no ļaudīm, kas dzīvoja austrumos, bet tie savukārt bija tos dabūjuši no ļaudīm, kas dzīvoja vēl tālāk austrumos. Es paskatījos uz Jaš-Nušas dāvanām un iesmējos, jo es biju Akatanas virsaitis un manas bagatības bija lielākas par visu pārējo jaunekļu bagātībām, un mani senči bija veikuši varoņdarbus un devuši likumus, atstājot savus vār- " dus uz mūžiem cilvēku atmiņā.