Kad pienāca rīts, es nogāju jūrmalā un pašķielēju uz Ungas mātes būdu. Manas dāvanas stāvēja neaiztiktas. Sievietes smīnēja un viltīgi sačukstējās. Tas mani pārsteidza, jo neviens taču vēl nebija piedāvājis tik lielu izpirkumu. Nākamajā naktī es pieliku klāt vēl vairāk mantu

un arī mītas ādas kajaku, kas nebija vēl laists jūrā. Bet arī nākamajā dienā viss palika neaizskarts, lai ļaudis varētu ņirgt. Ungas māte bija viltīga, bet es dusmojos, ka viņa mani tā apkauno manas tautas acīs. Tai naktī es atnesu daudz citu dāvanu un atvilku arī savu lielo laivu, kas viena pati bija divdesmit kajaku vērta. No rīta visas manas dāvanas bija nozudušas.

Tad es sāku gatavoties kāzām, un uz poti aču pēc pa cienājuma un dāvanām pie mums ieradās pat ļaudis, kas dzīvoja tālu austrumos. Unga bija četrus saulgriežus vecāka par mani, — tā mēs skaitām gadus. Es vēl biju jauneklis, taču virsaitis un virsaiša dēls, un tādēļ gadu starpībai nebija nozīmes.

Bet selgā parādījās buru kuģis, un ar katru vētras brāzienu tas tuvojas. Tam bija sūce, un apkalpe steigšus strādāja ar sūkņiem. Kuģa priekšgalā stāvēja milzīga auguma vīrs, viņš raudzījās, kā mērī dziļumu, un pērkona balsī deva rīkojumus. Viņam bija gaiši zilas acis — dziļu ūdeņu krāsā — un mati kā lauvas krēpes. Tie bija dzelteni kā dienvidu kvieši vai augu šķiedras, no kurām jūrnieki vij virves.

Pēdējos gados mēs vairākkārt tikām redzējuši aizpeldam garām kuģus, bet šis bija pirmais, kas piestāja Aka- tanas piekrastē. Mūsu dzīres tika pārtrauktas, sievietes un bērni paslēpās būdiņās, bet mēs, vīrieši, tvērām lokus un šķēpus. Taču, kad kuģa priekšgals iegrauzās krasta smiltīs, svešinieki bija ta aizņemti ar savu darbu, ka nepievērsa mums nekādu uzmanību. Tikko sākās bēgums, viņi sašķieba šoneri un sāka tā dibenā labot lielu sūci. Sievietes atkal izlīda no būdām un dzīres turpinājās.