Kad sākās paisums, jūrnieki ievilka burinieku dziļākos ūdeņos un ieradās pie mums. Viņi atnesa sev līdzi dāvanas un izturējās pret visiem draudzīgi. Es atbrīvoju viņiem vietu mūsu vidū un visā savā sirsnībā pasniedzu viņiem tādas pašas dāvanas kā pārējiem viesiem, jo tā bija mana kāzu diena un es biju virsaitis Akatanā. Cilvēks ar lauvas krēpēm arī ieradās pie mums. Viņš bija tik liels un spēcīgs, ka zeme šķita drebam zem viņa soļu smaguma. Viņš ilgi un cieši raudzījās Ungā, sakrustojis rokas uz krūtīm, redz, tā, — un palika, līdz norietēja saule un iedegās zvaigznes. Tad viņš atgriezās uz sava kuģa. Bet es ņēmu Ungu pie rokas un vedu viņu uz savu māju. Un visi aiz mums dziedāja un smējās, bet sievietes mūs ķircināja, kā tas vienmēr ir kāzās. Taču mēs nekam nepievērsām uzmanību. Tad visi izklīda pa mājām un atstāja mūs divatā.

Balsu troksnis vēl nebija paguvis aprimt, kad durvīs parādījās jūras braucēju vadonis. Viņš atnesa sev līdzi melnas pudeles, mēs iedzērām un kļuvām jautri. Es taču toreiz biju vēl tikai jauneklis un visu laiku biju nodzīvojis pasaules malā. Manas asinis kļuva kā uguns, bet sirds viegla kā putas, ko bangas met pret piekrastes klintīm. Unga klusēdama sēdēja kaktā uz ādām, un acis viņai bija plati ieplestas aiz bailēm. Cilvēks ar lauvas krēpēm cieši un ilgi raudzījās viņā. Pēc tam ieradās viņa ļaudis ar saiņiem un izlika manā priekšā bagātības, kādu nebija visā Akatanā. Tur bija lieli un mazi ieroči, pulveris, patronas un lodes, spoži cirvji, tērauda naži, sarežģīti instrumenti un citas neparastas lietas, kādas nekad nebiju redzējis. Kad viņš ar zīmēm parādīja, ka tas viss ir mans, es nodomāju, ka tikai varens cilvēks var būt tik izšķērdīgs. Bet viņš arī parādīja, ka Ungai jāiet viņam līdzi uz kuģi. Vai jūs saprotat — ka Ungai jāiet viņam līdzi uz kuģi. Manu senču asinis sāka manī kūsāt, un es metos uz viņu ar šķēpu.