Es aizrāpos līdz piekrastei un sāku saukt savus ļaudis, bet tie baidījās rādīties. Tikai Jaš-Nuša izturējās kā vīrs, bet viņam iesita ar airi pa galvu, viņš pakrita ar seju smiltīs un nekustējās. Svešinieki dziedādami pacēla buras, un kuģis ar labu ceļa vēju aiztrauca projām.
Ļaudis runāja, ka tas esot labi, ka Akatanā vairs nebūšot asins naida. Es klusēju, nogaidīdams pilnu mēnesi, bet tad iekrāvu savā kajakā zivis un taukus un īros uz austrumiem. Ceļā redzēju daudz salu un daudz cilvēku, un es, kas biju dzīvojis pasaules malā, sapratu, ka pasaule ir ļoti liela. Es sazinājos ar zīmēm. Bet neviens nebija redzējis ne burinieku, ne cilvēku ar lauvas krēpēm, un visi rādīja tālāk uz austrumiem. Es gulēju, kur pagadījās, ēdu neparastu barību un redzēju dīvainas sejas.
Daudzi smējās par mani, noturēdami par jukušu, bet reizēm sirmgalvji pagrieza manu seju pret gaismu un svētīja mani, un acis jaunām sievietēm kļuva valgas, kad viņas iztaujāja mani par dīvaino kuģi, par Ungu un par cilvēkiem no jūras.
Un tā, dodamies cauri vētrainām jūrām un bangojošiem viļņiem, es sasniedzu Unaļasku. Tur stāvēja divi burinieki, bet neviens no tiem nebija tas, ko meklēju. Es devos vēl tālāk uz austrumiem, un pasaule kļuva arvien lielāka, bet ne Unimakas salā kāds bija dzirdējis par šo kuģi, ne Kadijakā, nedz Atonjakā. Tad reiz es sasniedzu klinšainu zemi, kur cilvēki kalnu nogāzēs raka lielas bedres. Tur stāvēja burinieks, bet tas nebija tas, ko es meklēju, un ļaudis krāva tajā kalnos izraktos akmeņus.