Tas man izlikās kā bērnu rotaļa, jo visa pasaule taču sastāv no akmeņiem, bet viņi paēdināja mani un lika strādāt. Kad burinieks jau bija dziļi iegrimis ūdenī, kapteinis iedeva man naudu un atlaida mani. Es viņam vaicāju, uz kurieni viņš dodas, un viņš rādīja uz dienvidiem. Ar zīmēm paskaidroju, ka gribu braukt viņam līdzi. Sākumā viņš smējās, bet, tā kā viņam trūka jūrnieku, atļāva man palikt uz burinieka un palīdzēt. Tad es iemācījos runāt tāpat kā viņi un vilkt virves, un savilkt buras vētras laikā, un stāvēt sardzē. Par to nav ko brīnīties, jo manu senču dzīslās rit jūras braucēju asinis.

Es domāju, ka tagad, kad dzīvoju kopā ar šiem cilvēkiem, man būs viegli atrast to, kuru meklēju. Kad sasniedzam cietzemi un iebraucām pa jūras šaurumu ostā, es gaidīju, ka ieraudzīšu varbūt tik daudz burinieku, cik manām rokām pirkstu. Bet kuģi bija sastājušies pie piestātnēm vairāku jūdžu garā rindā un atgādināja zivteļu baru. Kad sāku staigāt no viena kuģa pie otra, taujādams pēc cilvēka ar lauvas krēpēm, par mani smējās un atbildēja man dažādu tautu valodās. Un es sapratu, ka te sabraukuši kuģi no visām pasaules malām.

Tad es devos uz pilsētu, lai ieskatītos katra pretimnācēja sejā. Bet tur bija tik daudz cilvēku kā mencu, kad tās barā plūst gar piekrasti, un es nevarēju tos saskaitīt. Troksnis apdullināja mani, es vairs nekā nedzirdēju, un galva man griezās šai juceklī. Es devos arvien tālāk un talak caur zemēm, kur saules tveicē skanēja dziesmas, kur viļņoja kuplas druvas un kur lielas pilsētas bija pilnas vīriešiem, kas bija tikpat melīgi kā sievietes un kāri

pēc zelta. Bet tai pašā laikā mana tauta Akatanā medīja un zvejoja, un bija laimīga savā neziņā, domādama, ka pasaule ir maza.

Es nevarēju aizmirst skatienu, ko man uzmeta Unga, atgriežoties no zvejas, un zināju, ka atradīšu viņu, kad pienāks laiks. Viņa gāja pa klusām ieliņām vakara mijkrēslī un sekoja man miglainās pļavās, kas bija valgas rīta rasā, un viņas skatiens solīja to, ko varēja dot tikai Unga.