— Pie kārtības viņš kaut kur ir pieradināts, — Prinss klusu piebilda.

Meilmuts Kids piekrizdams pamāja, novilka zeķes un

sāka laipot uz krāsni pār gulētāju izstieptajām kājām. Tur viņš izžāva savas miklās zeķes līdzās pāris desmitiem citu.

— Kad jūs domājat nokļūt Dausonā? — viņš jautaja uz labu laimi.

Svešinieks uzmanīgi paskatījās viņā un tad atbildēja: — Stāsta, ka līdz turienei esot septiņdesmit piecas jūdzes. Vai tā ir? Varbūt pēc pāris dienām.

Viņš runāja ar tikko manāmu akcentu, bet ātri, vārdus nemeklēdams.

— Vai esat te jau kādreiz bijis?. — Nē.

— Bet Ziemeļrietumos?

— Jā.

— Esat tur dzimis?. - Nē.

— Pie velna, kur tad ir jūsu dzimtene? Jūs, redzams, neesat no šiem. — Meilmuts Kids pamāja ar roku uz suņu dzinējiem un arī abiem policistiem, kas gulēja uz Prinsa lāviņas. — No kurienes jūs esat? Esmu jau agrāk redzējis tādas sejas kā jums, tikai vairs neatceros, kur.

— Es jūs pazīstu, — svešais negaidot sacīja, pēkšņi pārtraukdams Meilmuta Kida jautājumu plūsmu.

— Kā? Vai esat jau kādreiz ticies ar mani?

— Nē. Man par jums stāstīja Pastilikas garīdznieks, jau krietni sen. Viņš prasīja, vai es pazīstot Meilmutu Kidu. Iedeva man pārtiku. Es neuzkavējos ilgi. Vai viņš jums nav stāstījis par mani?

— Ak tad jūs bijāt tas vīrs, kas mainīja ūdru ādas pret suņiem?

Svešais pamāja ar galvu, izdauzīja pīpi un, ietīdamies ādās, lika saprast, ka nevēlas vairs turpināt sarunu. Meilmuts Kids nodzēsa lampiņu un palīda kopā ar Prinsu zem vienas segas.

— Nu un kas viņš tāds ir?

— Nezinu. Pārtrauca mani pusvārdā un tad ievilkās kā gliemezis vākā. Bet viņš ir interesants tips. Esmu par viņu šo to dzirdējis. Priekš astoņiem gadiem par viņu brīnījās visa piekraste. Noslēpumains radījums, nudien. Viņš ieradās no Ziemeļiem vislielākajā salā, nobraucis vairākus tūkstošus jūdžu gar Beringa jūru un steigdamies tā, it kā viņam dzītos pakaļ pats nelabais.