Viņš tā steidzās tālāk, ka Rubo tēvs varēja iedot viņam tikai pārtiku, bet nevarēja izlīdzēt ar suņiem, jo gaidīja manu ierašanos un arī pats gribēja doties ceļā. Misters Odisejs ļoti labi zināja, ko Ziemeļos nozīmē ceļot bez suņiem, un dažas dienas briesmīgi nervozēja. Nartās viņam bija kaudze lieliski izmītu jūras ūdru ādu, bet tām jau ir zelta vērtība. Tolaik Pastilikā dzīvoja vecs krievu tirgotājs, skops kā Šeiloks, kam suņu, ka biezs. Viņi netirgojās ilgi. Kad dīvainais svešinieks devās atkal tālāk, uz dienvidiem, viņam aizjūgā skrēja skaistu suņu bars. Misteram Seilokam palika ūdru ādas. Es tās redzēju — brīnišķīgas. Mēs parēķinājām, un iznāca, ka ik suns bija devis viņam, mazākais, pieci simti dolāru tīras peļņas. Bet nedomā, ka savādais svešinieks nezināja, cik maksā ūdru ādas. Lai arī viņš bija sarkanādainis, bet, pēc valodas spriežot, viņam bija nācies uzturēties balto sabiedrībā.
Kad izgāja ledus, mēs dabūjām zināt, ka viņš atrodas Nunivakas salā un iegādājas tur pārtiku. Tad viņš pavisam nozuda, un nu viņu atkal ieraudzīju tikai pēc astoņiem gadiem. Bet no kurienes viņš tagad nāk, kur bijis un ko darījis? Viņš ir indiānis, neviens nezina, kur klīdis apkārt, bet viņš ir disciplinēts, un indiāņiem tas ir pavisam neparasti. Lūk, vēl viens Ziemeļu noslēpums, pamēģini to atminēt, Prins.
— Pazemīgi pateicos, man jau tā ir diezgan, ko minēt, — draugs atbildēja.