«Ko tu?» Cubs iesaucās balsī, kur izskanēja gan sāpes, gan dusmas, gan apjukums. «Tu, redzu, kaujies ne pa jokam, pie tam vēl sāpīgi kaujies!»
«Vācies, vācies!» kalējs iekliedzās un aizcirta durvis
«Paskat, kā sadūšojies!» Cubs teica, palicis viens uz ielas. «Pamēģini tuvoties' Paskat kāds! Lūk, kas par lielu putnu' Tu domā, neatradīšu tev tiesu? Nē, draudziņ, iešu un iešu tieši pie komisārā. Tu vēl dabūsi redzēt! Neskatīšos uz to, ka tu esi kalējs un mālderis. Bet būtu jāapskata mugura un pleci: domāju — tur zili plankumi. Liekas, stipri būs satriecis, velna bērns. Žēl, ka auksts un negribas nomest kažoku. Pagaidi tik, velna kalēj, lai velns sadauza ir tevi, ir tavu smēdi: tu man vēl padejosi! Paskat, nolādētais kausli! Bet tagad taču viņa nav mājās. Solocha, domāju, sēž viena. Hm! Tas taču nav tālu no šejienes — vajadzētu aiziet! Tagad tāds laiks, ka mūs neviens nepārsteigs. Varbūt varēs arī to … Paskat, cik sāpīgi sadaudzījis nolādētais kalējs!»
Pakasījis muguru, Cubs sāka iet uz otru pusi. Tīksme, kas viņam bija sagaidāma, mazināja mazliet sāpes un darīja nejūtamu arī pašu salu, kas sprēgāja pa visām ielām, puteņa auru neapslāpēts. Pa brīžiem viņa sejā, kur putenis ar sniegu bija ieziepējis bārdu un ūsas veiklāk par kaut kuru bārddzini, kas varmācīgi tvēra savu upuri aiz deguna, parādījās saldliega izteiksme. Taču, ja sniegs nejauktu acu priekšā visu krustām šķērsām, tad vēl ilgi varētu redzēt, ka Cubs apstādamies kasīja muguru un runāja: «Sāpīgi sadauzījis nolādētais kalējs!» un devās no jauna ceļā.