Tai laikā, kad veiklais frants ar asti un kazas bārdiņu izlaidās no dūmeņa un atpakaļ tajā, aiz krāsns nejauši bija aizķērusies somiņa, kas tam karājās saitē pie sāniem un kur viņš bija paslēpis nozagto mēnesi. Somiņa atvērās un mēness, izlietodams šo gadījumu, izlaidās pa Solochas istabas dūmeni un cēli izpeldēja gaisa telpā. Viss kļuva gaišs. Putenis it kā nebijis. Sniega lauks ievizuļojās sudrabā un piebira kristālā zvaigznēm. Sals it kā pielaidās. Parādījās puišu un meiteņu bari ar maisiem. Atskanēja dziesmas, un retums bija tāda māja, pie kuras nedrūzmējās ķekatotāji. Brīnišķīgi spulgo mēness! Grūti izstāstīt, cik jauki ir tādā naktī būt smejošu un dziedošu puišu un meiteņu barā, kas gatavi uz visām nebēdnībām, kādas tik spēj iedvest jautri smejošā nakts. Biezā kažokā ir silti; salā vēl spirgtāk kvēlo vaigi, bet uz nebēdnībām gumda pats nelabais.

Meiteņu bari ar maisiem ielauzās Čuba istabā un apstāja Oksanu. Kliedzieni, smiekli, stāsti apdullināja kalēju. Visi aizgūtnēm steidzās pastāstīt skaistulei ko jaunu, iztukšoja maisus un lielījās ar veģiem, desām, pīrādziņiem, ko bija paspējuši pietiekami daudz savākt. Oksana, likās, bija pilnīgi apmierināta un priecīga čaloja te ar vienu, te ar otru, un smējās bez mitas. Ar kādu īgnumu un skaudību kalējs noraudzījās tādā jautrībā, un šobrīd viņš nolādēja ķekatas, lai gan citādi pats vai bez prāta bija par tām.