Krodziniece ne par ko nebija gribējusi uzticēt viņam uz parāda. Viņš bija gribējis krogā nogaidīt, vai neiemaldlsies kāds dievbijīgs ciematnieks un nepacienās viņu; bet kā par spīti visi ciemat- nieki bija palikuši mājās un kā godīgi kristieši ēda kutju savu tuvinieku vidū. Pārdomādams par tikumu pagrimšanu un degvīna pārdevējas, žīdietes, koka sirdi, kūms uzdūrās maisiem un apstājās izbrīnā. «Paskat, kādus maisus viens te nesviedis uz ceļa!» viņš teica, palūkodamies visapkārt. «Varbūt tur ir arī speķis. Gadījusies gan kādam laime sadabūt tik daudz visāda labuma! Kādi šausmīgi maisi! Pieņemsim, ka tie pilni ar griķu maizi un sausiem kviešu plācenīšiem, arī tas ir labi; būtu kaut vai plakanā maizīte, ir tad peļņa: žldiete par katru maizīti dod mēriņu degvīna. Jāaiznes ātrāk, lai kāds neierauga.» Viņš uzvēla sev plecos maisu ar Čubu un ķesteri, bet sajuta, ka maiss pārāk smags. «Nē, vienam būs smagi nest,» viņš noteica, «bet, lūk, kā saukts nāk audējs Sapuvaļenko. Labdien, Ostap!»
«Labdien!» audējs atņēma apstādamies
«Kurp iedams?»
«Tā, eju, kurp kajas nes.»
«Palīdzi, labais cilvēk, aiznest maisus! Kāds ķekatodams tiavācis un nosviedis ceļa vidū. Mantu izdalīsim uz pusēm.»
«Maisi? bet kas ir maisos? kviešu maize vai plakanās maizītes?»
«Domāju, ka ir visa kā diezgan.»