Tad viņi uz ātru roku izrāva no vabiņu žoga nūjas, uzlika uz tām maisu un, paņēmuši plecos, aiznesa.
«Kurp mēs to nesīsim? uz krodziņu?» audējs pa ceļam prasīja.
«Tā jau arī es domāju, ka uz krodziņu; bet nolādētā žīdiete neticēs, nodomās vēl, ka esam kaut kur nozaguši; bez tam es tikko nāku no krodziņa. Aiznesīsim to iabāk uz manu māju. Tur mūs neviens netraucēs: sieva nav mājās.»
«Vai viņa patiesi nav mājās?» ieprasījās piesardzīgais ludējs.
«Paldies dievam, neesam jau vēl pavisam bez prāta.» kūms teica, «vai pats velns lai aiznestu mani tur, kur viņa. Viņa, domāju, novazāsies kopā ar sievām līdz gaismai.»
«Kas tur ir?» iesaucās kūma sieva, izdzirdusi priekšnamiņā troksni, ko sacēla abu draugu ienākšana ar maisu, un atvēra durvis.
Kūms apstulba.
«Te tev nu bija!» audējs izsaucās, nolaizdams rokas.
Kūma sieva bija tādas sugas dārgums, kādu pasaulē nav mazums. Tāpat kā viņas vīrs, viņa gandrīz nekad nesēdēja
māiās un gandrīz augu dienu vazājās apkārt pie krustmāmi- ņām un turīgām vecenēm, tencināja un ēda ar lielisku ēstgribu un tikai rītos rāvās ar savu vīru, tāpēc ka tikai šajā laikā viņu kādreiz redzēja. Viņu māja bija divtik veca kā pagasta skrīvera ūzas; jumts dažās vietās bija bez salmiem. No žogiem bija redzamas tikai atliekas, jo ikviens, kas izgāja no mājas, nekad neņēma līdzi nūju, ar ko atkauties no suņiem, tai cerībā, ka ies gar kūma sakņu dārzu un izvilks no viņa žoga stibu pēc patikas.