Krāsns netika kurināta pa trim dienām. Visu, ko vien maigā laulene izlūdzās no laba­jiem kaimiņiem, viņa noglabāja pēc iespējas tālāk no sava vīra un bieži patvaļīgi atņēma viņam laupījumu, ja tikai viņš nebija jau paspējis to krodziņā nodzert. Kūms, kaut gan bija arvien aukstasinīgs, ne labprāt piekāpās viņai un tāpēc gan­drīz arvien izgāja no mājas ar lukturiem zem abām acīm, bet dārgā otra puse vaidēdama vilkās pie vecenītēm izstāstīt viņām par sava vīra nekrietnībām un sitieniem, ko tā no vina izcietusi.

Tagad variet iedomāties, cik samulsis bija audējs un kūms no tādas negaidītas parādības. Nolaiduši maisu zemē, viņi aizstājās tam priekšā un aizklāja svārkiem, bet bija jau par vēlu: kūma sieva, kaut arī vāji redzēja ar vecajām acīm, bija tomēr pamanījusi maisu. «Lūk, tas ir labi!» viņa teica ar tādu skatienu, kurā bija manāms vanaga prieks. «Tas ir jauki, ka esat salasījuši tik daudz. Tā, lūk. arvien dara labi ļaudis; tikai nē, domāju, esat kaut kur nočiepuši. Parādiet man tūliņ, dzirdiet, parādiet tūliņ savu maisu!»

«Plikpauris velns tev parādīs, ne mēs,» atcirta, visā augumā saslējies, kūms.

«Kas tev par daļu?» audējs teica, «mēs salasījām, bet nevis tu.»

«Nē, tu man parādīsi, nekrietnais žūpa!» sieva iesaucās, iezveldama garajam kūmam ar dūri pa zodu un lauzdamās pie maisa.