Viņš bija un palika mums neaizsniedzams. Toties allaž varējām griez­ties pie viņa pirmā vietnieka mistera Makārdla. Kad es iegāju Makārdla kabinetā, vecais vīrs pamāja man ar galvu un uzbīdīja acenes uz plikās pieres.

—  Nu, mister Meloun, tā vien šķiet, ka jūs gūstat it krietnus panākumus,— viņš laipni sacīja savā mazliet īpatnējā skotu izrunā.

Es pateicos.

—  Jūsu apraksts par eksploziju ogļu šahtā bija lielisks. Tāpat par ugunsgrēku Sautvorkā. Jums ir pamatīgs aprakstnieka ķēriens. Vai gribējāt ko sacīt?

—  Jā, man ir lūgums.

Makārdls it kā satrūkās, un viņa acis izvairījās no mana skatiena.

—  Nu, nu! Un tas būtu?

—  Vai jūs, ser, nevarētu atrast par iespējamu aizsūtīt mani kaut kur mūsu avīzes uzdevumā? Es darītu visu, kas manos spēkos, lai uzdevumu godam izpildītu un pārvestu jums labu materiālu.

—  Kāds uzdevums jums īsti ir prātā, mister Meloun?

—  Kā to teikt, ser,— vienalga, kāds, lai tikai tas būtu saistīts ar piedzīvojumiem un briesmām. Es nudien da­rītu visu, ko vien spētu. Un, jo grūtāks šis uzdevums, jo labāk.

—  Jūs acīmredzot alktin alkstat likt uz spēles savu dzīvību.

—  Nē, tikai attaisnot savu dzīvi, ser.

—  Ak vai, mister Meloun, tas nu skan pārāk… pārāk cildeni. Man šķiet, ka tie laiki jau ir pagājuši.