Mana drauga bažām vai cerībām nebija lemts piepildīties. Kad trešdien ierados pie viņa, mani jau gaidīja vēstule ar Rietumu Kensingtonas zīmogu uz pastmarkas, un mans vārds uz aploksnes bija uzkrecelēts gluži kā dzeloņstiepļu mudžeklis. Vēstules saturs bija šāds:
«Enmorparks, R.K.
Ser, tikko saņēmu Jūsu vēstuli, kurā Jūs apliecināt sevi par manu uzskatu piekritēju, kaut gan, manuprāt, tiem nav vajadzīga ne Jūsu, ne arī kāda cita piekrišana. Runājot par maniem apgalvojumiem attiecībā uz darvi- nismu, Jūs iedrošināties lietot vārdu «prātojumi», un te nu es gribētu pievērst Jūsu uzmanību faktam, ka minētajā kontekstā šāds vārds izklausās zināmā mērā apvainojoši. Taču pārējais vēstules saturs vieš manī pārliecību, ka grēkojis Jūs esat drīzāk aiz nezināšanas un netaktiskuma, nekā ļaunu nodomu mudināts, tāpēc ilgāk pie šā fakta neuzkavēšos. Jūs citējat no manas lekcijas vienu atsevišķu teikumu, ko acīmredzot neesat spējis tā īsti saprast. Man šķiet, ka vienīgi zemāk par zemu attīstīts cilvēka saprāts nespēj uztvert šai teikumā apslēpto jēgu, taču, ja tam patiešām vajadzīgi tuvāki paskaidrojumi, esmu ar mieru Jūs minētajā laikā pieņemt, lai gan jebkādi apmeklējumi un jebkādi apmeklētāji man ir ārkārtīgi nepatīkami. Kas attiecas uz Jūsu ierosinājumu, lai es pārlūkoju savus uzskatus, gribu Jums darīt zināmu, ka nav manos paradumos mainīt uzskatus, ko esmu izteicis, dziļas pārliecības vadīts.