Ieradies pie manis, uzrādiet šīs vēstules aploksni manam kalpotājam Ostinam, jo viņa pienākums ir veikt jebkurus pasākumus, lai aizsargātu mani pret uzbāzīgiem blēžiem, kas sevi dēvē par «žurnālistiem».
Ar patiesu cieņu D20RD2S EDVARDS CELINDŽERS.»
Tāda bija šī vēstule, ko skaļi nolasīju priekšā Tarpam Henrijam, kurš bija ieradies redakcijā agrāk, lai uzzinātu mana riskantā pasākuma rezultātus. Viņš noteica vienīgi:
— Esot tādas jaunas zāles, kutikura vai apmēram uz to pusi, un tās līdzot labāk nekā arnika.
Ir gan dažiem cilvēkiem neparasta humora izjūta!
Pulkstenis rādīja gandrīz pusvienpadsmit, kad saņēmu vēstuli, bet važonis vēl paspēja laikus nogādāt mani norunātajā vietā. Nams, pie kura mēs apstājāmies, bija iespaidīgs, ar varenu portiku, un smagiem aizkariem aizsegtie logi skaidri liecināja, ka briesmīgais profesors ir bagāts cilvēks. Durvis atvēra dīvains, melnīgsnējs, izģindis nenosakāma vecuma vīrelis tumšā jūrnieka jakā, brūnām ādas getrām kājās. Pēcāk uzzināju, ka viņš ir arī šoferis, kas turklāt izpilda kārtējā aizbēgušā sulaiņa pienākumus. Pētīgās gaiši zilās acis nolūkoja mani no galvas līdz kājām.
— Vai jūs tiekat gaidīts?— viņš jautāja.