—  Jā, man ir norunāta satikšanās.

—  Kur ir vēstule?

Es parādīju aploksni.

—  Labi.

Sis cilvēks acīmredzot nebija no runīgajiem. Devos viņam līdzi, bet pēkšņi mani apturēja neliela auguma dāma, kas iznāca pa durvīm, aiz kurām, cik varēju špriest, atradās ēdamistaba. Viņa bija mundra, sparīga, tumšām acīm, drīzāk līdzīga francūzietei nekā anglietei.

—  Acumirkli,— viņa sacīja.— Pagaidiet, Ostin! Nāciet šeit, ser! Atļaujiet vaicāt — vai jūs jau kādreiz esat ticies ar manu vīru?

—  Nē, kundze, nav bijis tas gods.

—  Tādā gadījumā lūgšu jūs jau tūdaļ mūs atvainot. Jāteic, ka mans vīrs patiešām ir neciešams cilvēks — neiedomājami neciešams. Iepriekš brīdināts, jūs vieglāk spēsiet viņu saprast un aizbildināt.

—  Jūs esat ļoti laipna, kundze.

—  Tiklīdz manāt, ka viņš sāk niknoties, skrieniet aši ārā no istabas un nesāciet tikai ar viņu polemizēt! Dažs labs jau par šādu soli ir saņēmis krietnu mācību. Pēc tam aizvien izceļas publiski skandāli, un tie skar arī mani un visus pārējos. Ceru, ka jūs neesat atnācis, lai runātu ar viņu par Dienvidameriku?

Dāmai es nespēju melot.

—   Ak dievs! Tas ir pats bīstamākais temats. Jūs neticēsiet nevienam viņa vārdam — un man tas nebūs nekāds brīnums. Tikai neizrādiet savu neticību, jo tad viņš kļūst nikns.