Izliecieties, ka ticat, un varbūt jūs tiksiet cauri sveikā. Atcerieties, ka pats viņš tic it visam, ko saka. Par to jūs varat būt drošs. Godīgāku cilvēku pasaule nav pieredzējusi. Un tagad vairs nekavējieties, citādi viņam modīsies aizdomas. Ja redzat, ka viņš kļūst bīstams — patiešām bīstams, paraujiet zvana auklu un centieties nelaist viņu sev tuvumā, iekams nebūšu atnā­kusi es. Parasti es pat vistrakākajos brīžos protu viņu savaldīt.

Ar šiem iedrošinājuma vārdiem dāma nodeva mani atkal mazrunīgajam Ostinam, kurš mūsu īsās sarunas laikā bija stāvējis nekustīgs kā bronzas statuja, un viņš veda mani tālāk līdz pašam gaiteņa galam. Viegls klauvē­jiens pie durvīm, vērša baurošana istabā, un es atrados aci pret aci ar profesoru.

Viņš sēdēja grozāmā krēslā pie plata galda, kas bija nokrauts ar grāmatām, kartēm un diagrammām. Līdzko spēru soli istabā, krēsls strauji pagriezās uz manu pusi. Man aizrāvās elpa. Biju sagatavojies tikties ar kaut ko neparastu, taču tik nomācošu personību gan nebiju iztēlo­jies. Jau viņa augums vien bija satriecošs — augums un iespaidīgās kustības. Galva bija milzīga, tādu savu mūžu nebiju redzējis nevienam cilvēkam. Esmu pārliecināts, ka viņa cilindrs, ja vien man pietiktu drosmes to uzlaikot, noslīdētu man pāri ausīm un atdurtos pret pleciem. Celindžera seja un bārda atsauca atmiņā asīriešu vēršus; sejas āda bija sārta, bārda melna, pat ar tādu kā zilganu spīdumu, stūraini apcirpta, un lielās sprogās krita uz krūtīm.