Arī mati bija neparasti — gara, viļņaina šķipsna, gluži kā pielipināta, gūlās pār profesora masīvo pieri. Zilgani pelēkās acis zem melnajiem, biezajiem uzacu kumšķiem raudzījās ļoti skadri, ļoti kritiski un ļoti valdonīgi. Vēl virs galda varēja saskatīt neticami platus plecus, varenas krūtis un garu, melnu spalvu apaugušas milzīgas rokas. Atliek vēl pieminēt baurojošo, rēcošo, dārdošo balsi, kas papildināja manu pirmo iespaidu par plaši pazīstamo profesoru Celindžeru.

—  Nu?— viņš sacīja, nekautrīgi mani nopētīdams. — Ko jūs teiksiet?

Kaut īsu brīdi vajadzēja vēl noturēties, neatzīstoties melos, citādi mūsu saruna ar to pašu nepārprotami arī būtu beigusies.

—  Jūs bijāt ļoti laipns, ser, atļaudams man ierasties pie jums,— es pazemīgi sacīju, parādīdams viņam aplok­sni.

Viņš izņēma no atvilktnes manu vēstuli un nolika to sev priekšā.

—  Ak tad jūs esat tas jaunais cilvēks, kas neaptver visvienkāršākās patiesības! Taču manus galvenos secinā­jumus, cik noprotu, jūs vērtējat atzinīgi?

—  Katrā ziņā, ser, katrā ziņā!— apgalvoju, cik pārlieci­noši vien varēdams.

—  Nudien patīkami! Tas patiešām nostiprina manas pozīcijas! Jūsu gadi un jūsu āriene padara šādu atbalstu vēl divtik vērtīgu. Lai nu kā, jūs tomēr esat labāks par to cūku baru Vīnē, kaut arī viņu daudzbalsīgā kviekšana nespēj aizskart vairāk kā Jorkšīras vepru rukšķi.— Profe­sors paraudzījās manī tik nikni, it kā pats piederētu pie šo dzīvnieku sugas.