— Viņu rīcība laikam gan nav bijusi diez cik slavējama,— es sacīju.
— Varat būt drošs, ka es pats pratīšu tikt galā ar saviem ienaidniekiem un jūsu līdzjūtība man nepavisam nav vajadzīga. Atstājiet mani, cienījamais, vienu un piespiediet ar muguru pie sienas. Džordžs Edvards Celindžers par to būs tikai priecīgs. Tad nu tā, ser, darīsim ko spēdami, lai drīzāk pabeigtu šo sarunu, kura jums nevar būt visai patīkama, bet man ir neizsakāmi pretīga. Jums, cik es saprotu, bija kādas kritiskas piezīmes sakarā ar manā referātā izvirzītajiem secinājumiem.
Viņš runāja tik tieši un nepārprotami, ka izlocīties gandrīz nebija iespējams. Un tomēr man vajadzēja turpināt izlikšanos un nogaidīt, vai neradīsies labākas izredzes. Pa gabalu tas viss šķita tik vienkārši. Ak, mana īru attapība, kur tā palikusi šai brīdī, kad man visvairāk vajadzīga tās palīdzība! Profesora asās, tēraudpelēkās acis gluži vai ieurbās mani.
— Nu, runājiet, kas jums runājams!— viņš nodārdi- nāja.
— Es, protams, esmu tikai iesācējs zinātnes laukā,— es sacīju, stulbi smaidīdams,— nekas vairāk, gribētos teikt, kā dedzīgs pētniecības māceklis. Un tomēr man šķiet, ka pret Veismani jūs minētajā jautājumā esat bijis pārlieku bargs. Vai kopš tiem laikiem iegūtie pierādījumi neslie- cas… nesliecas, tā sakot, nostiprināt viņa pozīcijas?