—    Kādi pierādījumi?— Profesora vārdos jautās drau­dīgs miers.

—    Es, bez šaubām, saprotu, ka nekādu, tā sakot, noteiktu pierādījumu vēl nav. Man tikai šķita, ka šobrīd zinātniskā doma un pētnieku uzskati, ja tā varētu teikt, attīstās šādā virzienā.

Profesors bezgala nopietni paliecās man pretim.

—    Domāju, jums ir zināms,— viņš sacīja, noliekdams pirkstus, lai uzskaitītu jautājumus,— ka galvaskausa indekss ir pastāvīgs faktors.

—  Protams,— es sacīju.

—  Un ka telegonija vēl arvien ir sub judice?

—  Bez šaubām.

—    Un ka dīgļa plazma ir pavisam kas cits nekā partenoģenētiskā olšūna?

—    Kā gan citādi!— es iesaucos, sajūsmināts pats par savu nekaunību.

—    Bet ko tas pierāda?— profesors iejautājās maigā, pamudinošā balsī.

—    Jā, patiesi,— es nomurmināju.— Ko gan tas pierāda?

—  Lai es jums to pasaku?— viņš dūdoja.

—  Lūdzu, esiet tik laipns.

—    Tas pierāda,— viņš pēkšņi ierēcās nevaldāmā nik­numā,— ka jūs esat pats pretīgākais blēdis visā Lon­donā — zemisks, nekrietns avīžnieks, kam par zinātni ir tikpat maz jēgas kā par visvienkāršākajām pieklājības normām!

Profesors bija pielēcis kājās, un acis viņam trakās dusmās zvēroja.