Pat šai saspringtajā atmosfērā es tomēr vēl paguvu izbrīnīties, ieraudzījis, ka Celindžers augumā ir pavisam mazs, viņa galva sniedzas man labi ja līdz pleciem — tāds nepadevies Hērakls, kura milzīgā vitali­tāte pilnībā izpaužas fiziskaja spēkā, druknuma un gara spējās.

—  Tīrās blēņas!— viņš kliedza un, rokām pret galdu atspiedies, galvu pastiepis, liecās man pretim.— Viss, ko es jums te sarunāju, cienītais, bija veikli sagrābstītas blēņas! Vai tiešām jūs domājāt, ka spēsiet mēroties ar mani viltībā,— jūs ar savām cāļa smadzenēm? Iedomāju­šies sevi par visvareniem, šie sasodītie avīžu skribenti! It kā viņu slavinājumi varētu cilvēku pacelt vai nopēlums — iznīcināt. Mums visiem pienāktos noliekt galvu jūsu priekšā un tiekties pēc jūsu atzinības, tā jums šķiet, jā? Sim jāpalīdz, lai tiek uz zaļa zara, bet tam noderētu pamatīga suta! Pazīstu jūs, pretīgie salašņas! Par daudz augstu gribat rāpties. Bija laiks, kad staigājāt, asti nolaiduši. Bet tagad jūs esat zaudējuši mēra izjūtu. Uzpūtīgie balamutes! Es jums parādīšu jūsu īsto vietu. Jā, ser, Džordžu Edvardu Celindžeru jums neizdevās apvest ap stūri. Kaut viens cilvēks vēl ir palicis, kas jums nepakļaujas. Viņš jūs brīdināja, bet, ja jūs tomēr nelieka­ties mierā, atbildiet pats par sekām. Padodieties, mīļais mister Meloun, es jums saku — padodieties! Jūs esat ielaidies gaužām riskantā spēlē un, man šķiet, palicis zaudētājs.