— Paklausieties, ser,— es teicu, kāpdamies atpakaļ uz durvju pusi un atvērdams tās,— jūs varat zākāties, cik vien jums tīk. Taču visam ir robežas. Vardarbību jūs pret mani neatļausieties!
— Patiešām?— Viņš lēni un tā dīvaini draudīgi tuvojās man, tad pēkšņi apstājās un sabāza varenās dūres zēniski īsās žaketes sānu kabatās.— Ne vienu vien jūsējo esmu izmetis pa durvīm. Jūs būsiet vai nu ceturtais, vai piektais. Trīs mārciņas piecpadsmit šiliņu — tādi ir mani caurmēra zaudējumi par katru no jums. Dārgi, bet neko darīt — jāmaksā vien ir. Kā jums liekas, ser,— kāpēc gan lai jūs neietu savu brāļu pēdās? Man, piemēram, šķiet, ka
"nekas cits jums neatliks.— Un viņš atkal netīkami lēni un klusu nāca man virsū, gluži kā deju skolotājs likdams pirkstgalus uz āru.
Es būtu varējis laisties tiešā ceļā uz izeju, taču šāda bēgšana man šķita pārāk apkaunojoša. Turklāt manī iedegās taisnīga dusmu dzirksts. Līdz šim brīdim biju juties bezcerīgi vainīgs, taču profesora draudi acumirklī apmainīja mūs lomām.
— Palūgšu jūs pievaldīt rokas, ser. Es necietīšu, ka mani aiztiek.
— Paskat tik!— Profesora melnās ūsas paslējās uz augšu, un ņirdzīgajā smīnā pazibēja balts ilknis.— Jūs to necietīsiet, ko?