— Neesiet muļķis, profesor!— es saucu.— Uz ko jūs varat cerēt? Sveru vairāk par deviņdesmit kilogramiem, esmu ciets kā krams un ik sestdienu spēlēju par centra aizsargu Londonas īru futbola komandā. Neesmu īstais …
Tieši šai mirklī viņš metās man virsū. Par laimi, biju jau paguvis atvērt durvis, citādi mēs būtu izlikušies tām cauri. Kūleņu kūleņiem aizvēlāmies abi pa gaiteni. Ceļā kaut kā bijām aizķēruši krēslu, un tas nu ripoja mums līdzi uz ielas pusi. Mute man šķita pilna ar profesora bārdas matiem, rokas mums bija savijušās, ķermeņi cieši sakļāvušies, bet nolādētā krēsla kājas tā vien griezās mums apkārt. Acīgais Ostins jau bija atgrūdis vaļā vestibila durvis. Mēs atmuguriski novēlāmies pa kāpnēm uz ielas. Biju kādreiz redzējis brāļus Mekus kaut ko līdzīgu darām varietē teātrī, taču laikam gan vajadzīgs zināms treniņš, lai šādu kūleni pārmestu bez miesas bojājumiem. Krēsls kāpņu galā izjuka gabalu gabalos, bet mēs nu jau katrs atsevišķi ieripojām ielas notekā. Celindžers pielēca kājās, vicināja dūres un gārdza kā atsmatiķis.
— Nu, vai pietika?— viņš elsa.
— Pretīgais kauslis!— es atbrēcu, rausdamies kājās.
Laikam gan mēs būtu pamēģinājuši to visu vēlreiz, jo
profesorā vēl arvien mutuļoja cīņas spars, taču man pēkšņi laimīgā kārtā izdevās izkļūt no šā nepatīkamā stāvokļa. Kur gadījies, kur ne, mums blakus nostājās policists ar piezīmju grāmatiņu rokā.