— Ko tas viss nozīmē? Kā jums nav kauna!— sacīja policists. Tie bija visprātīgākie vārdi, kādus man laimējās dzirdēt Enmorparkā.— Nu,— viņš atkārtoja, pievērsdamies man,— ko tas galu galā nozīmē?
— Sis cilvēks man uzbruka,— es atbildēju.
— Vai jūs viņam uzbrukāt?— jautāja policists.
Profesors tikai smagi elsoja un neteica ne vārda.
— Tas nav pirmais gadījums,— sacīja policists, bargi kratīdams galvu.— Jau pagājušo mēnesi jums iznāca nepatikšanas par tādu pašu rīcību. Jūs šim jaunajam
cilvēkam esat uzsitis zilu aci. Vai jūs izvirzāt pret viņu apsūdzību, ser?
Es pēkšņi kļuvu gaužām pieļāvīgs.
— Nē,— es sacīju,— neizvirzu.
— Kālab tad tā?— jautāja policists.
— Pats esmu vainīgs. Pats profesoram uzmācos. Viņš mani jau iepriekš brīdināja.
Policists aizcirta piezīmju grāmatiņu.
— Turpmāk lai tādas nejēdzības vairs nenotiktu,— viņš sacīja.— Nav ko skatīties! Izklīstiet, ašāk izklīs- tiet!— To viņš uzsauca miesnieka izsūtāmajam, kādai kalponei un vēl pāris dīkdieņiem, kas bija sapulcējušies uz ielas. Un tad policists smagi aizslāja, dzīdams pa priekšu šo nelielo ziņkārīgo pūlīti. Profesors palūkojās manī, un kaut kur dziļi viņa acīs iezibējās smieklu dzirksts.