Durvis vēl nebija aiz mums lāgā aizvērušās, kad no ēdamistabas izšāvās misis Celindžera. Sīkā sieviete aiz niknuma nezināja, ko darīt. Viņa aizšķērsoja vīram ceļu, gluži kā sadusmots cālēns nostādamās pretim buldogam. Skaidrs, ka viņa bija redzējusi, kā tieku izvadīts no šī nama, bet nebija pamanījusi manu atgriešanos.

—       Tu esi necilvēks, Džordž!— viņa spiedza.— Sasiti šo patīkamo jauno cilvēku.

Profesors, atliecis īkšķi, norādīja uz mani.

—       Rau, kur viņš ir, dzīvs un vesels, tepat man aiz muguras.

Profesora kundze samulsa, bet tikai īsu brīdi.

—  Piedodiet, es jūs neredzēju.

—  Nekas, kundze, viss ir labākajā kārtībā.

—       Un tomēr viņš sabojājis jums seju. Ak, Džordž, cik tu tomēr esi nežēlīgs! Vai ir kāda nedēļa, kad mēs būtu iztikuši bez skandāliem! Neviens tevi neieredz, un katrs

to vien zina kā ņirgāties par tevi. Bet nu mans pacietības mērs ir pilns. Ar to arī beigsim.