— Atkal iet vaļā netīrās veļas mazgāšana!— ierēcās profesors.
— Nevienam tas nav noslēpums,— viņa kliedza.— Vai tiešām tu domā, ka visa mūsu iela — jā, pat visa Londona — neko nerunā par. .. Jūs varat iet, Ostin, mēs iztiksim bez jums. Vai tiešām tu domā, ka neviens par tevi nerunā? Kur tu esi licis pašcieņu? Tu, kam vajadzētu būt vismaz katedras vadītājam kādā lielā universitātē un iemantot tūkstošiem studentu cieņu? Kur palikusi tava pašcieņa, Džordž?
— Un kur palikusi tavējā, mana dārgā?
— Tu esi mani pārlieku nomocījis. Kauslis, visparastākais ķildnieks un kauslis — neko citu vairs par tevi nevar teikt.
— Savaldies, Džesij!
— Bļauris un nekrietns huligāns!
— Nu gan pietiks! Un tagad uz grēku nožēlotāju sola,— viņš sacīja.
Man par lielu izbrīnu, viņš noliecās, pacēla sievu un nosēdināja uz augsta melna marmora podesta priekšnama stūrī. Podests bija vismaz savas septiņas pēdas augsts un pavisam šaurs, tā ka profesora sieva tik tikko spēja uz tā noturēties. Es nevaru iedomāties neko vēl bezjēdzīgāku — kā viņa tur uztupināta sēdēja, seju dusmās savaikstījusi, kājas šūpodama, nedrīkstēdama pakustēties, lai nenoveltos zemē.
— Nocel mani zemē!— viņa ievaimanājās.
— Saki «lūdzu»!
— Tu esi nelietis, Džordž! Cel mani tūdaļ pat zemē!
— Iesim manā kabinetā, mister Meloun.
— Nudien, ser… — es teicu, palūkodamies uz profesora kundzi.