—  Redzi, kā misters Melouns aizlūdz par tevi, Džesij. Saki «lūdzu», un tūdaļ tiksi zemē.

—  Ak tu nelietis! Lūdzu, lūdzu!

Profesors nocēla sievu tik viegli kā spalviņu.

—  Uzvedies kā cilvēks, dārgā! Misters Melouns ir preses pārstāvis. Rīt pat viņš visu to nodrukās savā tenku lapelē un papildmetienu izpārdos mūsu kaimiņiem. «Dīvainības augstākās sabiedrības dzīvē»— tu taču jū­ties diezgan augsta sabiedrība, sēdēdama uz tā podesta, vai ne? Mazliet zemāk apakšvirsraksts: «Neliels ieskats kādas ģimenes ikdienā». Viņš ņems pretim jebkuru mēslu, šis misters Melouns, jo viņš jau ir maitēdājs kā visa viņu suga — porcus ex grege diaboli — cūka no sātana ganām­pulka. Tā taču ir, mister Meloun, vai ne?

—  Jūs patiešām esat neciešams!— es nikni atbildēju.

Profesors nodārdināja smieklu šalti.

—  Te acīmredzot nodibināta savienība,— viņš rūca, paraudzldamies vispirms uz sievu, tad uz mani, un izrieza varenās krūtis. Tad, pēkšņi mainīdams toni, ieru­nājās:— Piedodiet mums šo vieglprātīgo draiskošanos, mister Meloun! Es jūs aicināju atpakaļ daudz nopietnākā nolūkā, nevis tādēļ, lai jūs piedalītos mūsu ģimenes nelielajās rotaļās. Teci projām, mana mīļā, un negaudies vairs!— Viņš uzlika milzīgās ķepas sievai uz pleciem. — Viss, ko tu sacīji, ir neapstrīdama patiesība. Es kļūtu daudz krietnāks cilvēks, ja paklausītu taviem padomiem, tikai tad es vairs nebūtu Džordžs Edvards Celindžers.